Es novēlu Tev LAIKU!
Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram.
Es novēlu Tev VĀRDUS!
Ne tukšus un ne tādus, kas sāpina otru, bet gan īstus un vērtus.
Es novēlu Tev MIERU!
Ne tādu, kas ārēji miermīlīgs, bet gan tādu,
kas ir patiess un īsts Tevī pašā.
Es novēlu Tev PRIEKU!
Ne tādu, kas uzlikts sejā kā izcila maska, bet tādu,
kas laužas ārā no Tavas sirds un vaigā nevar palikt nepamanīts!
Es novēlu Tev LAIMI!
Ne tādu,”lielo”, uz kuru mēs gaidām visu mūžu,
dažbrīd pat itkā nīkuļojot, tā arī nekad to nepamanot,
bet gan tādu, kas mums katram tiek dota kā dāvana katrā mūsu dzīves mirklī.
Es novēlu Tev MĪLESTĪBU!
Ne tādu, kas skan kā vispārpieņemta norma,
bet VAIRĀK – vairāk par to, ko spējam, vairāk par to,
ko iedomājamies, vairāk par to, ko no mums prasa un vairāk par to,
ko, šķiet, spējam dot, vairāk par to, ko mēs uzdrošināmies.