Lellīti atstāja baznīcā
Lellīti aiznesa, “vārds” pārnesa; Lellīti atstāja baznīcā, “vārds” pārnesa sētiņā.
Lellīti aiznesa, “vārds” pārnesa; Lellīti atstāja baznīcā, “vārds” pārnesa sētiņā.
Un it nekas nav atgriežams, Viss rit un rit uz priekšu, Māt, paskaties – Tavs mazulis Jau smeļ ar pilnu riekšu.
Čuči, guli, mazo bērniņ, Šūpulīša dibenā; Nedeldē linu virves, Nemodini māmulīti.
Tev rūpēties vajadzēs, Tev pieskatīt vajadzēs, Par dieva dāvanu un svētību, Par bērniņu Tavu.
Palaid mani, māmuliņa, Brūklenīšu palasīt, Lai es augu tik sarkana, Cik sarkana brūklenīte.
Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles Un savās saknēs zemes spēku smeļ, Tā Jūsu sirdis, pilnas svētas mīlas, Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Kā mazs pūpolzariņš, Kā mazs saules stariņš, Mirdzi saviem vecākiem!
Cilvēciņš, ļaužu bērns, Gadu rāpus vazājas. Kumeliņš – dzīvnieciņš, Ātri tek kājiņām!
Tik daudz Tev visa vēl priekšā, Jo vēl tikai ir sācies Tavs rīts, Ej, pasaulē mazulīti, Tev vecāku mīla ies līdz!
Ābolu laiks atnāca apaļš. Apaļi deviņi mēneši aizripoja, Aiju dziesma ap ābeli locījās Aizkustinoši lokana.
Saulītei ir tāda vara, Ka tā visu dzīvu dara – Kokiem, ziediem palīdz plaukt, Mazam bērnam lielam augt!
Dziedam, dziedam, laimi vēlam, Savam mīļam, dārgam dēlam. Lai Tev dzīvē lielais spēks, Kabatās, lai nav tev grēks.
Pagaidiet, lieli kungi, Mazs vēl jūras braucējiņš. Paies dienas, aizskries gadi, Droši stūri turēs viņš.
Šis mazais cilvēks ir Tev uzticēts Ak, kāda liela dabas uzticība, Jo katrs bērniņš piedzimst svēts, Bez nevienas melnas svītras
Starp dzīvības zvaigznēm daudzām Nu arī Tavējā mirdz! To sargās no pasaules vējiem Vecāku mīlošā sirds.
Tā kā saule ābeļziedam Esiet savam bērnam klāt, Lai no jūsu mīlestības Viņš var mūžu darināt!
Varavīksnes košās krāsas Šodien katrā sirdī mīt, Jo pie mums tu atnākusi Esi, mazā, dvēselīt!
Mazi bērni pēc cālēniem smaržo, Pēc pieneņu pūkainām galvām. Un tu saproti, citas vairs nebūs- Šī ir vislielākā balva.
