Saulē sārti vaidziņi
Nez no kurienes uzradies tas- Klēpī ievēlies kamolīts mazs. Saulē sārti vaidziņi tvīkst, Vai lielāku laimi maz vēlēties drīkst!
Nez no kurienes uzradies tas- Klēpī ievēlies kamolīts mazs. Saulē sārti vaidziņi tvīkst, Vai lielāku laimi maz vēlēties drīkst!
Lai aug mazais puisēniņš Tā kā stalts ozoliņš; Paaugsies, tad būs viņš Meitām siržu lauzējiņš.
Saviem bērniem mēs varam atstāt divus vērtīgus mantojumus. Viens no tiem ir saknes, otrs-spārni.
Kā balta puķe bērns ir uzziedējis, Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet. No nedienām, no salta dzīves vēja Šo mazo dvēselīti sargājiet!
Liec, Laimīte, baltu ziedu Mazajā rociņā, Lai ir balta tā dzīvīte Kurā būs jādzīvo!
Vien gaišas mīlestības vārdā, mazs cilvēciņš no nebūtības izkāpj, no mīlas ņemts un mīlai atdots, tam mīlestību tālāk nest.
Vēl vēlētos mazo brēkuli Uz rokām paucināt, Bet viņš jau pats grib kājām iet, Viņš pats grib visu zināt.
Tā sacīja meža māte, Pa siliņu tecēdama: Pūt, vējiņ, nelauz koku, Mans bērniņš šūpulī.
