Tāds satraukums iekšā man valda
Tik neizskaidrojams un baiss,
Tas visu laiku, kaut ko gaida –
Jūt – notiks pārmaiņas.
Vai sliktas, vai labas –
Tas zināms nav,
Vien sirds spēj to saprast,
Tās tuvojas jau.
Visapkārt man tukšums,
Tik tumšs un baiss,
Bet jutu drīz atnāks,
Gaišs saules laiks.
Ka tumšā naktī es brienu,
Pa pasaules tumšajiem stūriem,
Bet satraukums vel aizvien,
No sirsniņas nespēj zust.
Ar katru soli – elpas vilcienu,
Es jūtu – tuvojos uz pasauli to.
Un sirds sāk pukstēt tik strauji,
Un kājas sāk neveikli skriet,
Un redzu es spožu gaismu,
Kas, ļauj man brīvi iet.
Un beidzot es jutos tik labi,
Jo sirds sāk klusiņām stāt,
Nav pasaules vairs šīs tumšās,
Visapkārt spīd saules laiks.