Ir pie mātes tāds bērniņš
Ir pie Dieva tāds kociņš, Kas zied zelta ziediņiem; Ir pie mātes tāds bērniņš, Kas klausīja viena vārda.
Ir pie Dieva tāds kociņš, Kas zied zelta ziediņiem; Ir pie mātes tāds bērniņš, Kas klausīja viena vārda.
Saules zelta piebiruši Visi mazi pudurīši. Būt tādam saulainam Tavam dzīves gājumam!
Līgojam uz ezera, Jāņa dienas vakarā Izlīgojam zelta kroni, Ar visām papardēm.
Līgojam uz ezera, Jāņa dienas vakarā Izlīgojam zelta kroni, Ar visām papardēm.
Kaut es būtu tik bagāta. Kā Jānītis šovakar: Papardīte Jāņu nakti Zelta miglu nomigloja.
Daudz vairāk par mantu un zeltu Spēj dāvāt cilvēka sirds, Lūk, tāpēc šīs rindas Tev veltu, Par to šis paldies Tev mirdz!
Vai laimei ticēt var, tā ir kā zelta graudiņš, ilgilgi meklēts, visu garu mūžu. Bet ticēt gribas gan, vai dziedi, raudi, līdz pēdīgam sirds neprāts
Matos sudrabs, sirdīs zelts jums krājies, Laimīgs, kas šo zeltu saņemt māk. Es arvien – ar jums kad parunājies, Projām eju, kļuvis bagātāks.
Sieviete — Tu esi trausla puķe, Kuru mīlestības reibonis šūpo, Smaržīgos un siltos tumšos viļņos, Galvā mirdzinājot zelta kroni.
Ja tās domas, ko Tev veltu Visas puķēs pārvērstos, Bagāts dārzs ap Tevi zeltu Grimdams smaržu vīrakos!
Sijā zeltu tu, saulīte, Caur visiem sietiņiem, Lai priecīgi Ziemassvētki, Lai bagāts Jaunais gads!
Stāv egles uz saulrieta pakalniem Un skandina zelta čiekuriem. Tās aicina mani atpakaļ iet Uz māju kalnā, kur saule riet.
Klusi, mīļi šodien runājiet, Maigi visu noglaudiet, Nakts, kad nāks, Kad gaisma izdzisīs,
No zelta ābeles – brīnumābeles Sirdī lai kāda sēkliņa krīt, Kā Ziemassvētku vakarā Tā Jaungada gājumā,
Ar rīta zeltītiem stariem Daudz sveicienu sūtu es, Lai vakara vēsmiņa lēna Atpakaļ atbildes nes.
Kas to zeltu izlaistīja Pa Jānīša rudzu lauku? Dieviņš zeltu izlaistīja, Tiru maizi gribēdams.
Lai Laimīte ceļā vada lai turība sētiņā lai uzlec zelta saule Vārda dienas rītiņā!!!!!!
