Brīnumi pasaulē neesot
Brīnumu pasaulē neesot… Bet kā gan citādi nosaukt Tevi? Brīnums uz mūžu man rokā dots – Mirklis, kas pelēkos rudeņos nevīst…
Brīnumu pasaulē neesot… Bet kā gan citādi nosaukt Tevi? Brīnums uz mūžu man rokā dots – Mirklis, kas pelēkos rudeņos nevīst…
Katru mirkli – lielu, mazu- Ietin dzīves kamolā. Tie, kad savu ceļu iesi, Vērsies skaistā paklājā.
Pēc mirkļa mirklis aizšalks klusi – Drīz spēsi burtus kopā vīt, Bet pašu pirmo lapaspusi Vēl bieži nāksies pārlasīt.
Atbalso mirklis un migla atnāk pār jūru, Iesākas vakars un zālē cikādes dzied, Es vēl šo dienu plaukstā sažņaugtu turu, Es tai neļauju savā pagātnē
Kas par mīlu teic – mūžīga, skaista, Tas par viņu vēl nezin neko. Tā ir mirklis. Bet mūžam mūs saista Tikai ilgas un sapņi par
Grūti apjaust to mirkli, kad cilvēkbērns pirmo reizi izrunā vārdu – draugs. Bet tam nevajadzētu būt lielam mirklim. Šo mirkli vajadzētu svinēt katru gadu kā
Ir labi tad, ja nav ko nožēlot, Ja mirkļus godam aizvadījis esi, Jo katrs gads tik reizi mūžā dots,- To otro reizi dzīvot nevarēsi.
Ilgāk par mirkli – nekas nespēj būt, Un vairāk par mirkli – mums neiegūt. /I.Ziedonis/
Un nevajag nemaz tik daudz – Pavisam maz, Pavisam nieku, Lai mirdzošs mirklis nestu prieku!
