Tekam, veci, tekam, jauni
Ai, bagāti Ziemassvētki, Lejiņā nogājuši! Tekam, veci, tekam, jauni, Velkam svētkus kalniņā.
Ai, bagāti Ziemassvētki, Lejiņā nogājuši! Tekam, veci, tekam, jauni, Velkam svētkus kalniņā.
Tu šodien skaties gadu kalnā, Un diena tev tik gaiša šķiet. Mirdz tavos matos sudrabsalna, Bet acīs jaunība vel zied.
Nav bijis vēl neviens tāds gads, Kas tikai laimi nestu, no bēdām, rūpēm sargātu Un laimes kalnā vestu. Bet laimīgs tas, kas smaidīt prot,
Kalna galā balts un tīrs, Lieldienās stāv sniegavīrs. Acu vietā olas baltas, Bet uz galvas ausis staltas.
Gadi ir dīvaini dārgumi, draugs, Birst tā kā ziedi no ābeles salnā, Nobirst kā ziedi un aizspurdz kā putni Pagaistot zilajā kalnā. Gadi ir dīvaini,
Ziemas saulgriežu kalnā saule un cilvēks kāpj,- pārlūkot darbus, kas veikti, sagaidīt jaunos, kas nāks.
Aiz kalniņa dūmi kūp. Kas tos dūmus kūpināja? Jāņu bērni kūpināja, Jāņu zāles lasīdami.
Lēni, lēni Jānīts brauca No kalniņa lejiņā… Līgo dziesmas salonā, Pats pie stūres reibumā!
Gadiem kāpuši vienā kalnā Divi cilvēki saprot un jūt – Pēc kopīgi pārciestām salnām Pat rūgtajā saldums var būt.
Tas jau nevienam nenāca prātā, Jautāt – Tu vari? Tu gribi? Uzvēla milzis kalnu Tev plecos Un teica : ” Še, paturi … dzīvi!”.
Pāri kalniem, pāri lejām, Triecas doma, kurā teikts, Tam kam šodien vārda diena, Tiek no manis mīļi sveikts.
Aiz augstā kalna saule spīd. Šis kalnu varenums to neļauj saskatīt. Tu vari atkāpties, lai saules staru ķertu, Bet iekarotā virsotnē Tev saule spožāk spīd
