…vārdi, vārdi…
“…vārdi, vārdi… Cik daudz uz pasaules ir vārdu… Bet katram no mums ir sirds, Viena sirds un tajā mājo – Mīlestība.”
“…vārdi, vārdi… Cik daudz uz pasaules ir vārdu… Bet katram no mums ir sirds, Viena sirds un tajā mājo – Mīlestība.”
Es zinu, kā roze plaukst: Klusi, klusi! Tā nosarkst un iemirdzas Klusi, klusi!
Daudz dzīve tev prasīs, Daudz atdosi tai, Tik mīļoto sirdī paturi sev.
Daudziem manas lupas smaidas, Daudziem manas acis mirdz, Bet es mīlu tikai tevi, Tevim pieder mana sirds
Glabā manu sirsniņu Tā kā baltu tauriņu, Neļauj viņu samīdīt, Dzīves dubļos notraipīt.
Sieviete un vīrietis – tās ir divas notis, bez kurām cilvēka sirds stīgas nevar atskaņot nevienu pareizu un pilnīgu akordu. Mīlestības pilnus šos svētkus!
“Mana sirds ir dīvainu jūtu pilna Kāpēc nebālē mana mīlestība, Kas to uztur pie dzīvības? Viņas domas pie manis.
Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds Un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, Nedz arī ūdens
Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē, Veselību pašam un veselus mīļos, Laiku zvaigžņu skaitīšanai un laiku rīta bučai, Mazus brīnumus ikdienā un lielus brīnumus sirdī,
Es skatos Tavās acīs, un redzu maigumu. Es klausos Tavos vārdos, un jūtu siltumu Es jūtu Tavu tuvumu, un maigi silto elpu. Es jūtu Tavu
Lai Jaunais gads nes jaunas dienas, Lai saltas, tumšas nav nevienas. Lai spēka daudz, lai viss, ko dara, sokas, Lai nepagurst ne sirds, ne rokas!
Lai gaiši sapņi piepildās Un sniega takās nemaldās. Lai sirdī zvaigžņu lietus līst Un iecerētais atdzīvojas īsts.
Es novēlu Tev LAIKU! Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram. Es novēlu Tev VĀRDUS! Ne tukšus un ne
Jaungada naktī, kad puteņi klusē, Zvaigznes un sniegi kā dimanti mirdz, Pāri klajumiem tāliem un klusiem Laimīgu Jaungadu vēlu no sirds!
Pirms iededz sveci egles zarā, Dedz svētku liesmu sirdī savā, Ar piedošanu, sapratni, Ar mīlestības dzirksteli
Viens zelta stars no zvaigžņu spieta Mums katram tieši sirdī krīt, Jo tieši sirdī ir tā vieta, Kur Ziemassvētku brīnums mīt.
Novembris atvadās to sajūt ik dvēsele, Adventes vainagā pirmo svecīti aizdedzot. Latvijā tumšāko laiku Gaismā iesvētām- Sirds visu sajūt un redz maigu un drošu.
Skaistākie sapņi, lai iekrīt plaukstās- nelūdzot, neprasot, negaidot… Skaistākās zvaigznes, lai atspīd Tev naktī – atmirdzot, rotājot, līksmojot….
