Tik skaisti šķiet
Bijušais tik skaisti šķiet Gribas atpakaļ vēl iet. Gribas seno taku mīt, Nesacīto – pasacīt.
Bijušais tik skaisti šķiet Gribas atpakaļ vēl iet. Gribas seno taku mīt, Nesacīto – pasacīt.
Ka es alkstu Tevis, vienīgi Tevis – to nemitīgi, lai atkārto mana sirds. Visas iekāres, kas mani dienām un naktīm mulsina, ir neīstas un tukšas
Valentīns ir vienreiz gadā Nenomirsi Tu nu badā Tik daudz siržu ceļo apkārt Mājās visur tās gribās sakārt!
…Manā dvēselē Tu esi ienākusi uz visiem laikiem. Šeit, uz šīs zemes, Tu esi gaiss, ko elpoju, mani sirdspuksti, asinis manās dzīslās, Tu esi katrs
Ūdens spēks ratus griež, Mīlestība sirdi spiež, Labāk mīlēt, ciest un cerēt Nekā kaktā cāļus perēt.
Tos brīžus, kad mums jautri gāja – Tos, lūdzu, atceries! Bet to, kad tevi sāpināju – Tos piedod man un aizmirsti!
Lai kādā svečturī Tu ielikts tiksi, Ja būsi gaišs – Tu sevi mīlēt liksi.
…Ņem! Visas manas mīlestības ņem! Vai nu ir vairāk? Pats redzi – nav.
Kā es gribētu būt tas, kas gribu būt – Kā gribētu būt tur, kur gribu būt – Kā gribētu just to, ko gribu just. Es
Man nevajag daudz… Tikai rokas, kas maigi spēj glāstīt Dvēseli pilnu ar Sauli, Un vēl lūpas, kas maigi spēj skūpstīt!
Tu man jautā – ko es mīlu, Es tev varu pasacīt. Visus lielos burtus saliec, Iznāks gluži pazīstams!
Dvēseļu dziņa rada draudzību. Prāta dziņa izraisa cieņu. Ķermeņa dziņa rada vēlmi. Šo triju dziņu apvienojums rada mīlestību.
Reizi pa reizei atceros es tevi, Atceros tavus smieklus, priekus un es Atceros to dienu kad iepazināmies, Atceros visu, tikai par tevi…
Katra mīlestība ir īsta – Vai tā būtu mūžu gara Vai vienu vien mirkli īsa. Tā smaržo pēc pavasara,
Gribu būt samtains smaidiņš, kas Tavās lūpās grozīsies. Gribu būt, mēness stariņš, Kas Tavās acīs lūkosies.
Ja kādu dienu tev būs sajūta, ka gribi raudāt, piezvani man. Es neapsolu, ka varēšu likt tev smieties, bet apsolu, ka raudāšu kopā ar tevi.
Es prasīju Dievam ūdeni un Viņš deva okeānu. Es prasīju Dievam zvaigzni, Viņš deva debesis.
