Ka es alkstu Tevis, vienīgi Tevis – to nemitīgi,
lai atkārto mana sirds.
Visas iekāres, kas mani dienām un naktīm mulsina,
ir neīstas un tukšas līdz pašiem pamatiem.
Kā nakts, kas savā tumsā glabā lūgumu pēc gaismas,
lai arī mana zemapziņa no saviem dziļumiem saucienu raida,
– es alkstu Tevis, vienīgi Tevis.
Kā vētra, visā sparā brāzdamās pret klusumu,
tomēr tvīkst beigu un miera,
tāpat mana iekšējā trauksme atsitas pret Tavu mīlu un nemitīgi sauc,
– es alkstu Tevis, vienīgi Tevis…