Ripo ola, ripo ola
Ripo ola, ripo ola, Lai tas zaķis acis bola, Arī vista brīnījās, Skaista ola gadījās!
Ripo ola, ripo ola, Lai tas zaķis acis bola, Arī vista brīnījās, Skaista ola gadījās!
Gailim šodien skumīgs prāts, Nestrādā tam “APARĀTS”, Vistas visas tagad smej, Zaķis tagad olas dēj!
Mīlestība iekaro cilvēka sirdi, tā uzvar neticību. Mīlestība pasauli tuvina Dievam. Priecīgas Lieldienas!
Zaķīts brīnās, kā tad tā? Olas atkal kabatā! Jākrāso tās krāsās maigās, Lai var mīlēt zaķes baigās.
Zeme klāta baltiem autiem, Garausītis raibiem pautiem. Lec pa sniegu, olas svaida, Zin jau, ka to ciemos gaida!
Zaķīts olas izperēja Uz akmeņa tupēdams; Lieldienās tās apdauzīja Garām ejošs meitu bars!
Ai, zaķīti, garausīti, Kā es tevi sengaidīju Ar raibām oliņām Ar kadiķu ziediņiem.
Silta, silta saulite Istabas galā; Zaļa, zaļa zālīte Lieldienas rītā.
Mazs zaķīts sēž zem vannas tam bail, ka olas neuzliek uz pannas; Zem vannas tumsā acis zib, jo vēl kāds nokrāsot tās grib!
Kalna galā balts un tīrs, Lieldienās stāv sniegavīrs. Acu vietā olas baltas, Bet uz galvas ausis staltas.
Olas krāso timurieši, Olas krāso skauti, Tikai lieldientrusītim, Nekrāsoti pauti.
Zaķīts zilus dūmus pūta, Sveicienus no manis sūta; Cieni olas tā kā nākas, Jo no olām dzīve sākas!
Zaķis paklupis un kritis, vienu kāju stipri sitis. Tomēr laimīgs ir nu tas, olas dzīvas, tas ir fakts.
Lieldienas rītā, kad saulīte aust, zaķīts gar mežmalu priecīgi trauc. Ķepās tam groziņš tīri glīts, groziņā olas un kortelīts.
Vij perēkli cīrulis no saules stariem, Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt. Ir zaķi sākuši pa novakariem Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Zaķiem šodien darba diena, Ola jāstiepj simtu viena, Tiks tās krāsotas un sistas, Tā, ka bālēs ciema vistas!
Pūpoli blāķiem un olas ar sāli, Šūpolēs kačājas pilsoņi bāli. Zaķis no brīnumiem sācis dēt pautus, Mūžam nav redzējis šitādus rautus!
Zaķīts aiziet ciku, caku – Svilpodams pa meža taku! Tas groziņā nes lielu prieku, Izdalīdams to kā nieku!
