Mūs lai bieži ciemos sauc!
Šinī vietā būs Jums labi, To kliedz visi sētas stabi Durvju zvans lai skaļi kauc Mūs lai bieži ciemos sauc!
Šinī vietā būs Jums labi, To kliedz visi sētas stabi Durvju zvans lai skaļi kauc Mūs lai bieži ciemos sauc!
Lai mums vienmēr saules gana, Lai ir silti, tad kad vēji brāzmot sāk, Lai no mūsu satikšanām Mīlestība plaukst un plaukst.
Nāc ar mani zemi art, Nāc ar mani maizi ēst, Puķes sēt un bērnus gaidīt. Nāc ar mani bēdu noburt,
Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā, dzīves zelta gredzenā slēgti. Nu Jums kopīgas dienas un nedienas, Pusnakts tumsa un saules lēkti.
Būs rītausmas, kas mūžos neizkvēlos, Un saulrieti, kas dzīvei cauri degs. Ja sirdis mīl, tad novakaros vēlos Nekādi sniegi ziedus neapsegs.
Šodien mēs jums laimi vēlam, Pirmam jābūt ņipram dēlam ! Tālāk kā jums pašiem tīk ja tie mazie neapnīk!!
No spārniem veidojas ilgas, No ilgām dzimst pieskārieni. Bet tad, kad tiekamies atkal, Lai vēlreiz paliktu vieni,-
Sakļaujas bērzi un vējā šalc Esiet laimīgi abi! Ezerā atsaucas vilnis balts Diviem kopā būs labi.
Tas ir sauciens, kuru nevar aizmirst, Tā ir mīla, kura nedrīkst rimt, Trejas dzīves ja jums tiktu dotas, Citas mīlas mūžam nedrīkst dzimt!
Nav iekdienības vairs, bet savāds svētums Tev apņem katru mātes rūpju soli. Un neredzams kāds staru vaiņags vijas Ap pieri tev, kad bērniņu tu šūpo.
Liec ausi pie zemes un klausies, Kur tālumā zeme trīc: Nāk saule, nāk baltas dienas, Nāk Tava laime līdz.
Noliec galvu drauga klēpī, Dzīves vēji skarbi pūš. Sarmos koki, sarmos mati, Diviem vieglāk kopā būs.
Vējš aizšķir aizgājušo dienu lapas klusi, Tās vārsmās meklēju, Kur ierakstīts bij svētums… Kā baltu naktsvijoli
Sakas liktas labpratigi, Vezums javelk sapratigi, Kas par ilksi kaju liks, Tam ar patadzinu tiks.
