Rozes tik laužam
Lai mērķus tādus sev spraužam, Ko sasniegt bez mūžības spējam. Lai dzīvojot rozes tik laužam, Ko palīdz, kad asaras sējam?
Lai mērķus tādus sev spraužam, Ko sasniegt bez mūžības spējam. Lai dzīvojot rozes tik laužam, Ko palīdz, kad asaras sējam?
Kas skaistāks- ceriņi vai rozes? To allaž grūti pasacīt, Bet cilvēks skaistāks vēl par ziediem, Jo viņā zieda gaisma mīt
Nāc iesim un apsnigsim klusi, lai smaržu kupenās sapņu nakts plaukst,
Bez ciešanām nav dzīve, Bez ērkšķiem nevar rozes būt. Bez pacietības dzīves ceļā Pie īstas laimes nenokļut!
Būt savā patiesībā drošai, Būt skaistai tā kā rozes zieds, Būt tādai, kuru nevar nodot, Būt tādai, kura pieburt prot.
Vai vēlies Mani šonakt Sev? Es būšu sapnī blakus Tev! Un Mani kaisles pilnie skūpsti, Ar rozes ziediem apbērs Tevi!
Mēs šodien Tevi sveiksim, Daudz mīļu vārdu teiksim! Tev sniegsim rozes sārtas, Un bučosim pēc kārtas!!!
Lai zem Tava loga, Vienmēr roza rozes zied, Un zem Tavām roza rozēm zalja varde dzied!
Gadiem līdzi arī ērkšķi Nav jau tikai rozes vien Nu jau jāpiedomā bieži Kāpēc tie tik ātri skrien.
Būt vijīgai un valdzinošai, Būt savā patiesībā drošai. Būt durstīgai, kā rozes zars. Būt tādai – kuru nevar nodot,
Nenes man rozes, nenes man lilijas, Kad pie manis ciemos tu nāc, Tik aiziesim abi pa rasotu pļavu, Kur naktsvijoles un madaras zied.
Katram ir savs vārdiņš dots un vārda dienā rādīts gods. Arī mēs no savas saimes novēlam Tev daudz, daudz laimes. Bet aiz sārto rožu vāzes,
Lai ik dienas, lai ik stundas, Laime, prieks un cerības Tev sirdī aust, Un, lai Tavā vārda dienā, Baltas laimes rozes plaukst!
Cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā pašā dārzā… un neatrod to, ko meklē… bet to, ko viņi meklē var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē…
Vēl jau septembris smaržīgas rozes Tavās rokās reibinot liek, Vēl jau svešas Tev asteru skumjas, liesmo dvēselē mežvīna prieks.
Es pārkāpu pāri Everestam, Es pārpeldēju pāri Amazonei, Es pārlidoju pāri bezgalībai, Es pārgāju pāri grāvjiem un purviem,
