Gaisma apspīd mūs
Mēness gaisma apspīd mūs abus Skūpsts ir ilgs, bet liekas tik īss Šķirties ir grūti, asaras plūst Aizbrauc tu projām, paliksim vieni.
Mēness gaisma apspīd mūs abus Skūpsts ir ilgs, bet liekas tik īss Šķirties ir grūti, asaras plūst Aizbrauc tu projām, paliksim vieni.
Lai saule un mēness gadiem spīd, Kā šodien ceļu apgaismojot, Un drauga balsi auss lai dzird, Un sirdis dzīvo savā starpā
Var būt ka jājautā citādāk ? * bet no kurienes tevī saule nāk kad citiem ļaudīm ir mēness?
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu Sētā nāk bomzis ar pudeļu maisu Atnāca nolika priekšnamā kluci Un aizgāja tālāk uz kaimiņu pusi!
Sniedziņš tumšas egles sedz, Smagi noslīgst zari. Katrā zarā sveces dedz Zelta mēness stari.
Mēness balts pa gaisu slīd. Zvaigznes zalgodamas spīd. Ziemas svētku vakars jauks. Sniegā tīti mežs un lauks.
Velā naktī mēness spīd, bezgalīgās tāles manas domas slīd. Gribētos tevi satikt… Skūpstu sniegt,
Atceries mani, kad rītā uzmosties Un savas skaistās acis ver, Atceries mani, kad vakars iestājas Un zeltains mēness pie debesīm mirdz!
Es Tev varētu dāvāt Zeltītu mēnesi Un sudraba zvaigznes, Bet nedāvināšu.
Paskaties pa logu! Vai redzi mēnesi? Es arī! Un ir patīkami apzināties, ka lai arī esam tik tālu viens no otra..
Piedzēries mēnestiņš veļas pa gaisu, Sētā Binladens ar granātu maisu. Atnāca, uzlika taimeri klusi, Un aizgāja spridzināt kaimiņu pusi!
Gribu būt samtains smaidiņš, kas Tavās lūpās grozīsies. Gribu būt, mēness stariņš, Kas Tavās acīs lūkosies.
