Es gribu tikai vien kādu plaukstu, Kas manai nastai liks drusku vieglākai tapt, Es gribu tikai vien rudenī aukstā Naidā gailošas acis ceļā sev nesastapt.
Acis – tās redz visu, Lūpas – tās dod visu, Ausis – tās dzird visu, Rokas – tās glāsta visu,
Zaķis raibo vistu pļaukā, Ka tā olu nedēj laukā, Tupi pats un acis boli, Nevis visiem olas soli…
Es Tev atklāšu noslēpumu: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskākais nav acīm saredzams.
Mazs zaķīts sēž zem vannas tam bail, ka olas neuzliek uz pannas; Zem vannas tumsā acis zib, jo vēl kāds nokrāsot tās grib!
Zaķis raibo vistu pļaukā, jo tā olu nedēj laukā. Tupi pats un acis boli, ne tik visiem olas soli!
Zaķis tup un acis bola, Viņam nenāk laukā ola: Apzvēru pie savu ausu, Neielaisties vairs ar strausu.
Zaķīts zilus dūmus pūta, Sveicienus no manis sūta; Otrs tikai acis bola, Esot nospertas tam olas;
Tavas acis vienmēr Kārdinās manējās, Tavas lūpas vienmēr Uzsmaida manējām,
Gribu būt samtains smaidiņš, kas Tavās lūpās grozīsies. Gribu būt, mēness stariņš, Kas Tavās acīs lūkosies.
Tavas acis vienmēr Kārdinās manējās, Tavas lūpas vienmēr Uzsmaida manējām,
Daudziem manas lupas smaidas, Daudziem manas acis mirdz, Bet es mīlu tikai tevi, Tevim pieder mana sirds
Ja es būtu asariņa, Es gribeetu piedzimt tavās atstiņās, Dzīvot uz tava vaidziņa, Un mirt pie tavām lūpiņām!
Šodien Jūsu kāzu dienā Sveicam Jūs no sirds! Lai Jums vienmēr tā kā šodien Acis laimē mirdz.
