Lai nāk tava mīlestība
Tālumā skatoties, gaidu un skaitu: …. un piedod man trūkumus manus, kā es piedodu tavējos, lai nāk tava mīlestība,
Tālumā skatoties, gaidu un skaitu: …. un piedod man trūkumus manus, kā es piedodu tavējos, lai nāk tava mīlestība,
Vēlā naktī mēness kad spīd – Bezgala tālēs domas man klīst, Gribētos satikt skūpstu Tev dot Un kvēli, kvēli samīļot…
Vēlos, lai tu apskauj mani tā silti, maigi un mīļi, tā cieši, lai sajūtutavu elpu, es lasu tavās acīs –
Tu ko, domā, ka esi labāka par citām? Ka es par tevi vien domāju? Ka baigi man patīc? Un pareizi domā!
Es labprāt būtu sapnis, kam ļauts, tik vienu mirkli īsu – tavās domās kavēties un dzist ar kaisles trīsu.
Ja nebūtu jūras, es nezinātu, kas ir plašums. Ja nebūtu zvaigznes, es nezinātu, kas ir sapņi. Ja es nesatiktu tevi, es neuzzinātu, kas ir īsta
Es pat nesapņoju, lai Tu piederētu man, bet es gribētu piederēt Tev ….
Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu, Kas svētku gaidās zem baltuma lūst; Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu Es nosargāt tā, lai tas
Būt mīlētam nozīmē vairāk kā būt bagātam Jo mīlētam nozīmē būt laimīgam. Ir tikai vēlēšanās… Redzēt, ko tu domā
Ar rīta zeltītiem stariem Daudz sveicienu sūtu es, Lai vakara vēsmiņa lēna Atpakaļ atbildes nes.
Maigs siltums no Tavām rokām kā konjaks manas asinis dzen, šalc deniņos. Acīs nodevīgs spīdums no rokām, kas maigu siltumu nes.
Aiz laimes es jutu bailes Un sirdī tumšas šaubas, Bet kad domāju par Tevi Tad saprotu, ka nevaru bez Tevis.
Mīlēt, mīlēt, mīlēties, tur jau nav ko brīnīties. Klēpī sēdēt bučoties, tur jau nav ko kaunēties.
Nāci manā zvaigžņu gultā, Nāci manā sapņu jūrā, Skūpstus kā pērles tevim bēršu, Siltu gaismu iedegt spēšu…
Es mīlu tavu kluso smaidu un tavas acis sulainās es mīlu tevi klusi, klusi kaut tu no manis tālumā…
Atceries mani, kad rītā uzmosties Un savas skaistās acis ver, Atceries mani, kad vakars iestājas Un zeltains mēness pie debesīm mirdz!
