Kamēr dziļā miegā krācis
Reiz no tāliem ciemiem nācis salatēvs bij trakot sācis. Kamēr dziļā miegā krācis, viņu izdupsējis lācis.
Reiz no tāliem ciemiem nācis salatēvs bij trakot sācis. Kamēr dziļā miegā krācis, viņu izdupsējis lācis.
…Vēl brīdi būs klusums. Tad saplīsīs gads divpadsmit mirdzošās cerībās…
Vecam gadam gaidot beigu, Sūtu sveicienus ar steigu. Jaunais gads, kas atnāks drīz, Visus sapņus piepildīs!!!!
Jaunā gadā lielus priekus, Neņemt galvā sīkus niekus, Sapratni un mīlestību, Lielu dzīves daudzveidību!
Sivēnu ar lielu ausi, Pīrāgu ar medus rausi. Veselību, laimi, prieku, Mūžu garu, latu lieku!
To, ko vecais gads ir devis, Tagad zināms visiem mums, Bet, ko Jaunais gads ir lēmis, Tas vēl paliek noslēpums.
No vecā krievu ciema, Kur valda sals un bads, Ir atvilkusies ziema Un tai līdzi Jaunais gads.
Pēdējās ardievas vecgadam teiksim, Gaiši austošo Jaungadu sveiksim!
Ikkatram gadam laimes brīdis savs – Kā katram rītam sava gaišā mala. Bet katram gadam ir savs svētvakars, Savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
Lai Jaunā gada katrai dienai Ziemas baltuma miers, Pavasara ūdeņu skanīgums, Vasaras saules siltums,
Velk ragaviņas Salatēvs, Sēž iekšā maita zirgs, Tas eglīti ir apgrauzis Un tagad skaļi pirž!
Kad pusnakts stunda zvaigznēs pārvērš pārslas Un namu dzegās smaidošs kļuvis sniegs, Kāds sirdī iemet klēpi baltu zvaigžņu Un tas ir Jaunais gads,
Lai Jaunais gads nes jaunas dienas, Lai saltas, tumšas nav nevienas. Lai spēka daudz, lai viss, ko dara, sokas, Lai nepagurst ne sirds, ne rokas!
Lai Jaunajā gadā piepildās tas, Kas vecajā meklēts un neatrasts!
Lai Jaunā gadā mīlestība kā zibens naktis pušu šķeļ, lai dienas tā kā māla krūzes no avotiem un jūrām smeļ!
Es novēlu Tev LAIKU! Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram. Es novēlu Tev VĀRDUS! Ne tukšus un ne
Salatēvs pār laukiem brien, Slēpju nav, jo zāle vien, Pāri plecam vilku vāle, Eglīte un jāņu zāle!
