Ir tads teiciens
Ir tads teiciens, ka tad, kad berns piedzimst, pie vinja no debesim nokapj Dievs un nobucho to. Ja Dievs nobuccho pieri, tad berns bus gudrs,
Ir tads teiciens, ka tad, kad berns piedzimst, pie vinja no debesim nokapj Dievs un nobucho to. Ja Dievs nobuccho pieri, tad berns bus gudrs,
Es aizsūtīju savu sargeņģeli pie tevis, lai palūko kā tev klājas. bet eņģelis atgriezās un teica: “Eņģelis, eņģeli nesargā!”
Ar tevi dienas sarunājas, darbs padarītais tevi teic. kā dārgakmeņi gadi krājas, Pie tevis apstājas un sveic.
Klusā, rāmā vakarā bučiņa iet pastaigā. Klusi zogas klāt pie Tevis! Un vai zini? Tā no manis. Bučas…..
Ar viegliem sniegpārslu soļiem Manas domas pie Tevis iet. Neaizver savas durvis, Neaizver sirdi ciet!
Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām un lēni tajās kūst, Tu tagad esi tālu,
Baltiem bērziem sniegā slīkstot, Lielām pārslām lēni krītot, Ierados pie Tevis es . Ienācu un pasmaidīju,
Es nevaru ilgi bez Tevis, man viss no rokām krīt. Ja nevari atgriezties šodien, atnāc vismaz rīt
Es dzirdeju eņģeli kliedzam, Un tad ieraudziju tevi, Tu aizskari manu sirdi, Un es ludzu esi mans draugs..
Sapņos tu pie manis biji, Un man mīļi uzsmaidīji, Noskumu, kad pamodos, Prom no tevis atrados!
Vakarā, kad saule riet, Vēlos es pie tevis iet, Vēlos mīlet, skūpstīt, glāstīt Un par sevi blēņaas stāstīt,
Mans glāsts pār tevi nolaižas – pie tevis paliek. Mans skūpsts pie tevis pieduras, pie tavām lūpām paliek…
Katru dienu brīnos ļoti, Kur man sirds ir pazudusi? Izrādās, ka tā pie tevis Razbainiece aizmukusi!…
Man mācija, ka dienā ir 24 stundas, stundā – 60 minūtes, minūtē – 60 sekundes… bet man neviens nebija teicis, ka pat 1 sekunde
Kaut esmu tālu – es ar zvaigznēm aiziešu pie Tevis, bez skaņas – klusi, klusi, bez pieskaršanās noskūpstīšu Tevi…
Tu esi manī un Tu esi man visapkārt. Manās domās, vārdos un darbos. Tu esi katrā manā solī, kustībā, elpas vilcienā Tu esi manī un
Kā es vēlos būt pie Tevis, rīta rasā, nakts zvaigžņotajās skavās. Kā man tas pietrūkst!!!? Varbūt netici, bet lūdzu – notici tik šoreiz.
Lai tu vairotu prieku ap sevi, Domās, darbos cenšoties gūt Tikai labo, kas paliek aiz tevis, Tad, kad ziedošs vairs nespēsi būt.
