Dzīvoja divi cilvēki
Reiz dzīvoja divi cilvēki, Kas nezināja, kam patikt. Paldies, ka tu mani satiki Un ļāvi man sevi satikt.
Reiz dzīvoja divi cilvēki, Kas nezināja, kam patikt. Paldies, ka tu mani satiki Un ļāvi man sevi satikt.
Kad zvani divpadsmit jau spēlē, Cits, citam draugi laimi vēlē, Nu projām dzīsim veco duksi, Un ciemos aicināsim ruksi!
Ideāls vīrietis nedzer, nesmēķē, nespēlē azartspēles, nekad nestrīdas un nemaz neeksistē.
Man ir ļoti draiska mēle, Un ar to ir jautra spēle, Tā savijas ar tavu mēli, Un es piesūcos kā dēle.
Lai sit bungas, pūš un spēlē, Urā sauc un laimes vēlē, Visa pasaule jau zin, Andrejam vārda dienu svin.
Dzīve ir kā spēle – dažreiz tā ir viegla, dažreiz grūta. Bieži tai patīk ar mums izspēlēt dažādus jokus, gan labākus, gan sliktākus.
