Spoži iekriti man acīs
Kā saules gaisma, tik spoži iekriti man acīs ka rotaļieta, kuru samīļot ar dvēseli tu mani apbūri.. tu ienāci manā dzīve un par to es
Kā saules gaisma, tik spoži iekriti man acīs ka rotaļieta, kuru samīļot ar dvēseli tu mani apbūri.. tu ienāci manā dzīve un par to es
Nav mani jāmeklē, es nākšu pats, Un visām durvīm droši iešu cauri, Jo Tevi redzēt – tā ir dzīve pati, No kuras cilvēks nevar noslēpties!
Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē, Veselību pašam un veselus mīļos, Laiku zvaigžņu skaitīšanai un laiku rīta bučai, Mazus brīnumus ikdienā un lielus brīnumus sirdī,
Vajag – lai cilvēks mīlētu ļoti! Un kāds viņu – mīlētu – ļoti! Vajag – lai cilvēks ticētu! Un viņam – kāds ticētu – ļoti!
Šajā pasaulē tu varbūt esi tikai cilvēks, bet kādam tu esi vesela pasaule!
Lai vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt!
Laime nav zvaniņš, kas zvana, Laime nav dimants, kas mirdz. Laime ir nezūdošs sapnis, Patiesa cilvēka sirds.
…draugs ir tāds cilvēks, kas Tev tic, kad Tu pats pārstāj sev ticēt… …drauga vēstule var izmainīt visu Tavu dienu… …draugs smiesies par Taviem jokiem,
Cilvēki, kuriem nekad nav laika, parasti neko neprot darīt. pacelsim glāzes par mums, jo mēs atrodam laiku visam!
Es nevēlēšu Tev zvaigžņu lietu, kad vēlēšanos ir daudz, tām nav jēgas. Es novēlu Tev vienu vienīgo zvaigzni, bet tādu, kura izpildīs Tavu viskvēlāko vēlēšanos.
Reiz dzīvoja laime. Kādu dienu viņai sagribējās padarīt kādu cilvēku laimīgu, tāpēc laime izgāja laukā un pirmajam satiktajam cilvēkam jautāja: “Kas tev ir vajadzīgs, lai
Sieviete vaicā ārstam: – Dakter, sakiet, lūdzu, pie kādas zvēru sugas es piederu? – Jūs esat cilvēks, cienītā kundze! Homo sapiens. – Nu kas es
Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati, Un visām durvīm droši cauri ies, Jo mīlestība – tā ir dzīve pati, No kuras cilvēks nevar noslēpties.
