Es redzēju eņģeli baltu virs galvas
Es redzēju eņģeli baltu virs galvas, Es redzēju sudraba zvaigzni, kas mirdz, Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm, Es mīlu to dienu, kas uzausis
Es redzēju eņģeli baltu virs galvas, Es redzēju sudraba zvaigzni, kas mirdz, Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm, Es mīlu to dienu, kas uzausis
Kas tur stāv tāds balts un tīrs? tas ir mūsu sniegavīrs Brienam mēs pa dziļu sniegu izbaudam mēs lielu prieku.
Mēness balts pa gaisu slīd. Zvaigznes zalgodamas spīd. Ziemas svētku vakars jauks. Sniegā tīti mežs un lauks.
Re, arī zvaigznēs ierakstīts tas pats, kas laukos plašos: “Jāmeklē sudrabs tas baltais, kas trīc tepatās – mūsos pašos!”
Dedziet gaišu uguntiņu Ziemassvētku vakarā; Lai dieniņas baltas nāca Visa gada garumā.
Tik balts un kluss… Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs. Un gaišām rokām skaudams zemes telpu Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.
Trīs baltas patiesības nemanāmas iet pa gadu takām. Ir pirmā Labestība ? katrā vārdā, ko viens otram sakām,
Lēni, lēni sniedziņš snieg, Balta laime cauri brien, No sētiņas sētiņā No sirsniņas sirsniņā.
Baltiem bērziem sniegā slīkstot, Lielām pārslām lēni krītot, Ierados pie Tevis es . Ienācu un pasmaidīju,
Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu, Kas svētku gaidās zem baltuma lūst; Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu Es nosargāt tā, lai tas
Kā balta puķe bērns ir uzziedējis, Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet. No nedienām, no salta dzīves vēja Šo mazo dvēselīti sargājiet!
Miķelīšu mākonī, vārds Tavs tinies, Un tik skaistu rudeni Tu pat neatminies.
Liec, Laimīte, baltu ziedu Mazajā rociņā, Lai ir balta tā dzīvīte Kurā būs jādzīvo!
Glabā plīvuru balto, Neizkar debesu lietiem, Taureņa spārns Tik samircis nevarēs diet..
Glabā manu sirsniņu Tā kā baltu tauriņu, Neļauj viņu samīdīt, Dzīves dubļos notraipīt.
Liec ausi pie zemes un klausies, Kur tālumā zeme trīc: Nāk saule, nāk baltas dienas, Nāk Tava laime līdz.
Glabā manu sirsniņu Tā kā baltu tauriņu, Neļauj viņu samīdīt, Dzīves dubļos notraipīt.
Ikkatram gadam laimes brīdis savs – Kā katram rītam sava gaišā mala. Bet katram gadam ir savs svētvakars, Savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
