Likst loga sniega parklats zars,
Un istaba, kur ziemas vakars ienak,
Vel tevi raugas vecais kalendars,
Kam atlikusi tikai viena lapa.
Un ari to driz naksies projam mest.
Uz mirkli tuksa vieta bus pie sienas…
Var atkal jaunu kalendaru nest,
Bet nevar atsaukt aizgajusas dienas.
Ir labi tad, ja nav ko nozelot,
Ja mirklus godam aizvadijis esi.
Ir katrs gads, tik reizi muza dots,-
To otru reizi dzivot nevaresi.
Ar draugu nebij vajadzigs varbut
Tik ilgi reizem verties saules rieta,
Jo,paraugoties atpakal,sirds jut,
Ka palikusi kaut kur tuksa vieta.
Ir divpadsmit.Vai skumjam valu laut?
Kad sobrid Jauna gada slieksni skaram,
Ir jaapnemas lieki nenoraut
Nevienu dienu jaunam kalendaram!
*
/Laimonis Vaczemnieks/